Kalns

Šis raksts ir par reljefa formu. Par citām jēdziena Kalns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Kalns ir reljefa forma, kas paceļas augstu virs tuvākās apkārtnes. No pārējās apkārtnes kalnu nošķir skaidri saskatāma pakāje vai daži mazāki pauguri. Kalni veidojas tektonisko spēku vai vulkānisma rezultātā. Kalnus iedala zemajos (absolūtais augstums 500—1000 m), vidēji augstajos (1000—2500 m) un augstajos (vairāk par 2500 m). Kalniem raksturīgs augstumjoslojums jeb vertikālā zonalitāte — likumsakarīga dabas apstākļu maiņa, mainoties augstumam. Augstos kalnos valda alpīnais klimats, tas ir, jo augstāk, jo zemāka gaisa temperatūra.

Kalni aizņem 64% Āzijas teritorijas, 36% Ziemeļamerikas, 25% Eiropas, 22% Dienvidamerikas, 17% Austrālijas un tikai 3% no Āfrikas teritorijas. Kopumā 24% Zemes virsmas ir kalni. Kalnu rajonos dzīvo 10% (600 miljoni) no visiem pasaules iedzīvotājiem. Daudzas upes sākas kalnos. Upes ūdens, nokrišņu, ledāju un vēju ietekmē kalni erodē.

Uz Zemes augstākais kalns ir Everests (8848 m). Augstākais kalns Saules sistēmā ir Olimpa kalns uz Marsa (22 km virs vidējā planētas līmeņa).