NATO

latviešu: Ziemeļatlantijas Līguma organizācija
angļu: North Atlantic Treaty Organization
franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord
NATO karogs
Abreviatūra NATO, OTAN
Izveidots 1949. gada 4. aprīlī
Galvenā mītne Brisele, Beļģija
Dalībnieki
Oficiālās valodas
angļu un franču
Ģenerālsekretārs
Valsts karogs: Norvēģija Jenss Stoltenbergs
NATO Militārās
komitejas
priekšsēdētājs
Valsts karogs: Nīderlande Robs Bauers
Sabiedroto spēku virspavēlnieks
Eiropā
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Kristofers G. Kavoli
Sabiedroto spēku transformācijas virspavēlnieks
Valsts karogs: Francija Filips Laviņs
Budžets (2021)
1.050 triljoni ASV dolāri
Tīmekļa vietne www.nato.int
Stāvoklis pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā: NATO dalībvalstis (tumši zilā krāsā), valstis, ar kurām notiek iestāšanās sarunas (gaišāk zilā), valstis, kuras solīts uzaicināt sākt sarunas (zaļā) un valstis, kuras nav plānots uzaicināt piedalīties NATO (sarkanā)

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".[1]

NATO dibināja pēc Otrā pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretsparu PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."[2]

  1. Kas ir NATO?, informācijas apkopojums organizācijas mājaslapā, informācija atjaunota 16.03.2001., informācija iegūta 04.09.2008.
  2. Ziemeļatlantijas līgums, publicēts LR Ārlietu ministrijas mājaslapā, informācija iegūta 04.09.2008.

From Wikipedia, the free encyclopedia · View on Wikipedia

Developed by Tubidy